Paskaidrots: Kas ir tirdzniecības deficīts un ko tas nozīmē?
Indija bija nobažījusies, ka pievienošanās RCEP tirdzniecības paktam varētu novest pie Ķīnas preču plūdiem Indijas tirgos un Indijas tirdzniecības deficīta palielināšanās pret lielāko daļu RCEP dalībvalstu.
Indijas tirdzniecības deficīts 2018. gadā bija gandrīz miljardu. (CR Sasikumar ilustrācija) Pirmdien Indija nolēma, ka tā neparakstīs Reģionālās visaptverošās ekonomiskās līdzdalības līgumu. Kamēr Indija nolēma izstāties, pārējās 15 RCEP dalībvalstis panāca vienprātību un, visticamāk, nākamgad oficiāli paziņos par reģionālo tirdzniecības paktu. Valdība apgalvoja, ka tās lēmums uz izraušanās no RCEP parādīja Indijas augošo vietu pasaulē .
Galvenais iemesls, kāpēc Indija atteicās pievienoties, bija tirdzniecības deficīts ar daudzām RCEP sastāvdaļām. Piemēram, pret Dienvidaustrumu Āzijas valstu asociāciju (ASEan) 10 dalībnieku Indijas tirdzniecības deficīts 2018. gadā bija gandrīz 22 miljardi USD. Pret Dienvidkoreju tas bija USD 12 miljardi, pret Austrāliju — 9,6 miljardi USD, bet pret Japānu — gandrīz 8 miljardi USD. Vissliktākais ir tirdzniecības deficīts ar Ķīnu – 53,6 miljardi USD.
Indija bija nobažījusies, ka pievienošanās RCEP tirdzniecības paktam var novest pie tā, ka Ķīnas preces varētu pārpludināt Indijas tirgus un Indijas tirdzniecības deficīts pieaugs pret lielāko daļu RCEP dalībvalstu. Indija apgalvoja, ka tas būtu novedis pie tā, ka vairāku nozaru ražotājiem, piemēram, piena un tērauda nozares ražotājiem, dominētu ārvalstu konkurence.
Kas ir tirdzniecības deficīts?
Vienkārši sakot, valsts tirdzniecības bilance parāda atšķirību starp to, ko tā nopelna no eksporta un to, ko tā maksā par savu importu. Ja šis skaitlis ir negatīvs – tas ir, valsts importēto preču kopējā vērtība ir lielāka par šīs valsts eksportēto preču kopējo vērtību, tad to sauc par tirdzniecības deficītu. Ja Indijai ir tirdzniecības deficīts ar Ķīnu, tad Ķīnai noteikti būtu tirdzniecības pārpalikums ar Indiju.
Ko nozīmē tirdzniecības deficīts?
Tirdzniecības deficīts nozīmē, ka kopumā var nozīmēt divas lietas. Viens, ka pieprasījumu vietējā ekonomikā neapmierina vietējie ražotāji. Piemēram, Indija, iespējams, ražo daudz piena, bet joprojām nepietiek, lai apmierinātu kopējo piena pieprasījumu valstī. Tādējādi Indija var izvēlēties importēt pienu.
Otrkārt, deficīts bieži norāda uz vietējās rūpniecības konkurētspējas trūkumu. Piemēram, Indijas automobiļu ražotāji varētu importēt tēraudu no Ķīnas, nevis iepirkt to no vietējiem ražotājiem, ja Ķīnas tērauds būtu nepārprotami lētāks par tādu pašu kvalitāti.
vance degeneres neto vērtība
Biežāk valsts tirdzniecības deficīts rodas abu šo galveno faktoru kombinācijas dēļ.
Vai tirdzniecības deficīts ir slikta lieta?
Nav nepieciešams. Neviena tirdzniecība nekad nav līdzsvarota. Tas ir tāpēc, ka visām valstīm ir dažādas stiprās un vājās puses. Indijai var būt tirdzniecības deficīts ar Ķīnu, bet pārpalikums ar Šrilanku un Bangladešu. Viss atkarīgs no tā, vai valsts spēlē saviem spēkiem vai nē.
gabriel iglesias 2018. gada neto vērtība
Tirdzniecība parasti uzlabo labklājību visā pasaulē, liekot valstīm darīt to, ko tās var darīt visefektīvāk, un sagādāt (importēt) no pārējās pasaules to, ko tās nevar efektīvi saražot. Ir svarīgi atzīmēt, ka Ķīna nepārdod pienu un Jaunzēlande nemēģina pārdot tēraudu pārējai pasaulei.
Vēl viens veids, kā aplūkot tirdzniecības deficītu, ir aplūkot tirdzniecības nolīgumu iznākumu attiecībā uz patērētājiem, nevis ražotājiem. Piemēram, ja Indijā nonāktu lētāks un labākas kvalitātes piens vai tērauds, Indijas patērētāji gūtu labumu, jo viņu veselība uzlabosies un viņu automašīnas kļūs pieejamākas. Protams, Indijas tērauda un piena ražotāji apvainosies, bet, ja tie nav efektīvi, viņiem vajadzētu ražot kaut ko citu.
Vai augstāki tarifi palīdz samazināt tirdzniecības deficītu?
Protams, viņi to dara. Bet jautājums ir: uz kā rēķina?
Piemēram, ja Indija, ieviešot augstākus tarifus, aizturētu attiecīgi lētāku pienu un tēraudu no Jaunzēlandes un Ķīnas, visvairāk cietīs Indijas piena un tērauda patērētāji, kas ievērojami pārsniedz Indijas ražotāju skaitu. piens un tērauds. Patērētājiem būtu vai nu jāmaksā augstākas izmaksas par importēto tēraudu, vai arī jāizmanto tikpat dārgs vai sliktākas kvalitātes vietējais tērauds, vai arī jāiztiek bez piena (vismaz nabadzīgākajiem patērētājiem).
Kā ir ar valsts pašpaļāvību?
Tas nenozīmē, ka tirdzniecībai nav elementu, kas apdraud valsts stratēģiskās intereses, un tāpēc ir dažas preces, kurās katra valsts vēlas saglabāt pašpietiekamību. Taču tikai augstāku tarifu noteikšana vai neizvēlēšanās tirgoties nenodrošina pašpietiekamību. Lai sasniegtu pašpaļāvību, valsts iekšējai rūpniecībai ir jāuzlabo, un vislabāk, ja cilvēks mācās no konkurences.
Dalieties Ar Draugiem:
